Šogad aprit astoņi gadi, kopš sākās manas sieviešu futbola gaitas, un es vēlos atspēkot stereotipus, kas dzirdēti par šo sporta veidu.
Raksts tapis Ēnu dienas ietvaros.
Esmu sieviešu FS Metta komandas, kā arī WU-17 Latvijas izlases sastāvā, taču mīlestība pret šo sporta veidu man radās jau agrā bērnībā. Skatoties vecos video, kas tapuši ģimenes ballītēs, visur esmu redzama spārdot bumbu.
Futbolā es atradu burvību labajās un arī sliktajās emocijās, un man šķita aizraujoša sadarbība starp komandas biedriem. Es sekoju līdzi futbola spēlēm, jo īpaši Latvijas vīriešu izlasei, un, ja godīgi, tolaik nemaz nezināju, ka pastāv sieviešu futbola komandas, līdz septiņu gadu vecumā sāku par to runāt ar tēti, kurš 2015. gada vasarā mani aizveda uz pirmo futbola treniņu.
Daudz no tā neatceros, tikai patīkamo satraukumu un prieku par pirmajiem futbola apaviem, kuri vēl šodien stāv manā plauktā.
Kad pastāstīju saviem draugiem par pievienošanos meiteņu futbola komandai, saņēmu gan pozitīvus komentārus, gan arī kritiku. “Tas taču ir puišu sporta veids”, “meitenes nemaz nemāk spēlēt” un “vispār meitenēm futbola vidū nav jābūt”.