/nginx/o/2019/05/08/12146500t1he37e.jpg)
Latvijas hokeja finālsērija beigusies loģiski: četrās spēlēs no piecām Arta Ābola trenētā "Zemgale" pieveica regulārā čempionāta uzvarētāju "Mogo". Kaut kad sezonas vidū Ģirta Ankipāna blice laboja Latvijas rekordus, uzvarēja vienu pēc otra, bet zemgalieši Somijas otrajā līgā dabūja baranku pēc barankas. Raugoties tās dienas acīm, "Mogo" izskatījās pēc čempionāta favorīta, turpretī "Zemgale" dažbrīd neizskatījās nekā. Pienāca aprīlis, un viss apgriezās kājām gaisā.
Pirms finālsērijas prognožu jūrā pat peldēja 4-0 jelgavnieku labā. Jo viņi taču profesionāla komanda, kas visu gadu audzējusi muskuļus Somijā. Turklāt čempionāta nolikums zemgaliešiem atļāva finālsērijā izmantot par 11 spēlētājiem garāku sastāvu. Reālajā dzīvē Ābols gan šo otro trumpi neizmantoja - piecās fināla spēlēs piedalījās tikai 25, reāli pat 22, trim hokejistiem aizvadot tikai pa vienam mačam. Pirms pirmās spēles stāvot Rīgas aprīļa sastrēgumos pusotru (!) stundu, lai no Pārdaugavas tiktu līdz Šmerlim, prātoju: ja finālā uzvarēs Ankipāns, tad visai Latvijai tiks pierādīts, ka Jelgavas komandas spēlēšanai Somijā lielas jēgas nav bijis…
Pirmās divas spēles Šmerlī arī parādīja, ka uzvarēt sērijā var jebkurš no abiem. 4:3 overtaimā par labu "Zemgalei", tad 3:1 "Mogo" labā. Abas nākamās spēles Jelgavā arī vilka uz papildlaiku, jelgavniekiem to beigās iemetot pa ripai Henrija Anča sargātajos vārtos - 3:1 un 3:1. Kaut "Mogo" vēl mēģināja rādīt zobus piektajā mačā, "Zemgales" 4:0 pirms pēdējām divdesmit minūtēm jau bija ļoti nopietns arguments. Viss beidzās ar 5:1 zemgaliešu labā.
Tā kā abās hallēs laukuma pārredzamība ir diezgan slikta, izmantoju "zvanu" draugam. Latvijas izlases bijušais vārtsargs Edgars Masaļskis arī šoreiz bija izdevīgākā pozīcijā, kur jābūt spēles komentētājam.
/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)