Ir tādas reizes, kad ieraugi kaut ko tik smieklīgu vai stulbu, ka sākumā nedaudz apjūc, jo nesaproti, kā uz to reaģēt. Precīzi šādu mirkli piedzīvoju, kad, lasot tviteri, uzdūros kādas sievietes vārdā Anita ierakstam: “Kā Jums šķiet, skolotāja, kas pamatskolai māca priekšmetu, drīkst krāsot rozā matus?” Smieties? Raudāt? Visādā ziņā – 19. gadsimts vēlas saņemt atpakaļ savus viedokļus.
Kā jau viegli noprotams, sieviete šo jautājumu neuzdeva tāpēc, ka viņai nav nekādu pretenziju vai aizspriedumu pret skolotājiem ar spilgtām matu krāsām. Savu pozīciju viņa turpināja aizstāvēt ar citiem iespaidīgiem jautājumiem un problēmas analīzi.
“Vai skolā ir kādas normas? Kaut kādas normas arī eksistē. Bērns, atnākot mājās, pieprasīs sev arī rozā matus. Šajā jautājumā netiek noniecinātas skolotājas spējas un prasmes. Jums nenovērstu uzmanību rozā mati? Bet, ja māca sākumskolai, vai drīkst krāsot zaļus? Un vai augstskolas pasniedzējs var krāsot vispār matus? Vai skolā ir kādas normas vai arī var pīrsingus durt un nākt ar tetovējumiem, atkailinājusies? Noteikti visi jaunieši ar pīrsingiem, plikiem vēderiem un klaunu sejām, ar šķiet normāli.”