40 gados piepildīt bērnības sapni: sekojiet savai sirdij un netērējiet 20 gadus šauboties!

Kā izdevās apvienot šo izaicinošo darbu ar privāto dzīvi?

Man ir divi dēli un, kad es sāku lidot, viņi bija sajūsmināti. Mans jaunākais dēls arī ir nolēmis kļūt par pilotu un patlaban apgūst šo arodu. Savukārt mani vecāki sākumā uz mani skatījās nedaudz greizi - viņi nesaprata, kādēļ es visu līdz šim sasniegto atstāju un metos jaunos izaicinājumos. Mans tētis bija tālbraucēja kuģa kapteinis, un tā viņam bija sirdslieta.

Es viņam toreiz teicu: “Kad tu stāsti par savu darbu, tev acis spīd. Saproti, lūdzu, ka man lidošana ir tāds pats sirdsdarbs – es vienmēr esmu par to sapņojusi!” Un viņš mani saprata. Es esmu pateicīga saviem vecākiem, ka viņi galu galā mani atbalstīja un iemācīja attīstīties.

Savukārt vīrs domāja, ka mans lēmums ir izklaide, viņš neticēja līdz pēdējam brīdim, ka tomēr strādāšu šajā jomā. Ir jārēķinās, ka šis nav biroja darbs no astoņiem līdz pieciem un nav iespējas plānot saskanīgas brīvdienas. Aviācijā ir savādāk – es zinu savu grafiku nākamajam mēnesim tikai divas nedēļas pirms mēneša beigām, un brīvdienas bieži nesakrīt. Uz darbu jādodas četros no rīta vai jālido nakts lidojumos. Patlaban bieži veicam reisus citu aviokompāniju uzdevumā, un tādēļ varu nebūt mājās pat piecas vai sešas dienas. Daudziem šo var būt sarežģīti pieņemt. Tādēļ ne vienmēr viss ir rožaini, man lielākais izaicinājums un pārmaiņas bija tieši privātajā dzīvē.

Cik daudz sieviešu pilotu ir komercaviācijā? Vai ir kāda reģionu atšķirība?

Lidojot virs Eiropas, bieži dzirdam sieviešu balsis. Skandināviem ir diezgan daudz sieviešu. Pat tādā valstī kā Katara, kas šķietami atpaliek dažādības ziņā, pilotes un kapteines ir sievietes. Sieviete pilots nav nekāds izņēmums. Sešus gadus strādājot aviācijā, es neesmu saskārusies ar kāda veida savādāku attieksmi. No reģionālā viedokļa raugoties, šis stereotips ir gan saglabājies austrumu pārstāvju vidū.

Mums bija kuriozs gadījums – ielidojām Pēterburgā piecas dāmas – kapteine, es kā otrā pilote un trīs stjuartes. Atnāk operators un skatās uz mums. Mēs saprotam, ka viņš meklē vīrieti, ar kuru runāt. Viņš apmulsis jautā: “Kur ir kapteinis?” Mūsu kapteine saka: “Es esmu kapteine.” Tad viņš izbrīnā jautā: “Tā vispār ir atļauts?” Mēs smējāmies par šo jautājumu. Principā šī ir bijusi vienīgā situācija.

Mēs arī cenšamies popularizēt pilotu darbu sieviešu vidū, kā arī stjuartu darbu vīriešu vidū. Patlaban arvien vairāk vīriešu sāk strādāt stjuartu darbu. Man, piemēram, reiz bija ekipāža, kurā es biju vienīgā sieviete – visi citi, ieskaitot stjuartus, bija vīrieši. "airBaltic" ir divas sievietes tehniķes. Viena no šīm kolēģēm, kas izmācījās arī par piloti un kļuva par pirmo sievieti kapteini "airBaltic", reiz pastāstīja, ka pirms daudziem gadiem, sākot strādāt, ir saņēmusi neuzticības pilnu attieksmi no kolēģiem vīriešiem par to, vai sieviete varēs labi veikt šo darbu. Bet ar laiku viņa pierādīja, ka lieliski tiek galā ar darba pienākumiem, un attieksme mainījās. Patlaban viņa apmāca mūsu tehniķus. Prieks vērot, ka stereotipi atkāpjas un visi sadarbojas.