Pēc kārtējām šausmām Latvijā izlasīju internetā kādu visnotaļ ironisku, bet tajā pašā laikā sāpīgi patiesu joku. Proti – kas kopīgs kapracim un policistam? Viņi kustas tikai tad, kad ir līķis. Diemžēl policijas darbu, lai novērstu neseno sievietes slepkavību Jēkabpilī, ir grūti raksturot kā citādi.
Pret personu sākti 19 kriminālprocesi, no kuriem 18 par nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu. Viņš jau vairāk nekā gadu terorizē savu bijušo dzīvesbiedri un pat viņas kolēģus, izsaka draudus nogalināt. Bet šāds necilvēks var mierīgi staigāt apkārt uz brīvām kājām, jo likumā noteikts, ka par šo nodarījumu personai var piemērot tikai īslaicīgu brīvības atņemšanu uz laiku no 15 dienām līdz trim mēnešiem.
Rezultāts – sieviete nogalināta pašas bērna un mātes acu priekšā.
Protams, policija norādīs uz dažādiem likumiem, kuri lieguši viņiem rīkoties citādi. Viss noticis precīzi pēc likuma burta. Un šajā ziņā taisnība jau viņiem ir. Nu nevar cilvēkam piespriest lielāku sodu, nekā tas paredzēts likumdošanā. Un nevar viņu iemest cietumā tāpat vien. Un arī vienkārši piekaut nedrīkst, lai kā arī gribētos.
Tāpēc šajā gadījumā droši vien prātīgāk būtu vainot mūsu tiesu sistēmu un likumdošanu. Draudus gluži vienkārši neuztver kā kaut ko nopietnu vai ievērības cienīgu. Principā vienīgais gadījums, ko zinu, kad par draudiem un vajāšanu kāds ticis pie reāla cietumsoda, ir žurnālistes Ingas Spriņģes vajātājs psihopāts Sondars.