Pēdējā laikā jebkurš komentārs par to, kā kāds cits audzina savu bērnu, kļuvis par absolūtu tabu. Jo, redziet, bērni ir Latvijas nākotne, tāpēc pat visizlutinātākais šmurgulis ir dieva dāvana, par kuru visai Latvijas sabiedrībai jājūtas mūžmūžos pateicīgai.
Piemēram, nesen sociālajos tīklos izlasīju kādu burvīgu diskusiju, kuru aizsāka twitter lietotājs Antresols ar nelielu stāstu:
“Kolēģes stāsts par šorīt piedzīvoto trolejbusā. Nevaram saprast, vai tas tā kā norma un visiem ir jādara, kā nu mazi kašķi sagrib.
Situācijas apraksts: iekāpj transportā pāris un bērns bērnudārza vecuma. Pēc brīža sākas kašķēšanās, ka bērns grib apsēsties tieši tajā vietā, kur jau sēž kāda sieviete. Bērns nebalsī auro, mammīte cenšas nomierināt, nesanāk: vajag un viss. Mammīte aiziet pie tās sievietes un prasa, vai viņa varētu pārsēsties, jo viņu atvase, lūk, gribot tur sēdēt. Sieviete piekāpjas un pārsēžas.
Paiet pāris minūtes, izlutinātā mazmadāma izdomā, ka tagad grib sēdēt jau citā aizņemtā vietā... Kas notika tālāk, kolēģe nezina, jo vienkārši izkāpa. Jautājums ir: kā rīkoties "noskatītās" sēdvietas pasažierim šajā brīdī?
No vienas puses jau var piekāpties, lai tikai tā mamzele pārtrauc aurot. No otras puses kādā rakā visiem ir jāizdabā izlutināta bērna kaprīzēm? Mēs izspriedām, ka sieviete vēl varētu pasūtīt to māmmiņu drusku dillēs.”