Šaubīties par to, vai alianses partneri pildīs savus solījumus un vajadzības gadījumā nāks palīgā, - bez tā nav iztikusi neviena militārā alianse. Un arī domstarpības alianses partneru vidū, kādas pašlaik varam vērot NATO, ir normāla parādība, norāda Vaterlo Universitātes docents Aleksandrs Lanoška.

Savā pērn iznākušajā grāmatā Military Alliances in the Twenty-First Century ("Militārās alianses 21. gadsimtā") viņš atspēko vairākus plaši izplatītus mītus par militārajām aliansēm, kam realitātē grūti atrast segumu. Viens no šādiem mītiem saistīts ar alianšu dibināšanu. Reālisma skolu pārstāvošie starptautisko attiecību teorētiķi uzskata, ka alianses tiek dibinātas, lai līdzsvarotu spēku samēru vai gūtu ietekmi pār citām valstīm. Taču, ja tā būtu taisnība, tad militāro alianšu būtu bezgalīgi daudz un nepārtraukti rastos arvien jaunas.

Līdzīgi arī ar alianšu izbeigšanu. Pierasts domāt, ka alianse beidz pastāvēt, kad pēc tādas vairs nav vajadzības. Tādā gadījumā NATO būtu pienācis gals pēc Padomju Savienības sabrukuma, taču alianse turpināja pastāvēt, ir atguvusi pēdējos 30 gados nepieredzētu ietekmi un pat kā jaunu dalībvalsti piesaistījusi Somiju, kurā atteicās no daudzus gadu desmitus ieturētās neitralitātes politikas. Alianšu politika ir atkarīga no smalkākiem - un dažkārt grūti prognozējamiem - faktoriem.

Pēc atklātās lekcijas Rīgas Juridiskajā augstskolā Lanoška sarunā ar portālu TVNET ieskicēja, kādi sadarbības modeļi ir vislabākie Latvijai, cik droši tā var justies savās aliansēs un kāpēc Ķīnas un Krievijas tandēms nav uzskatāms par aliansi.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X