Man par ieradumu kļuvis cietuma apmeklējums pirms došanās prom no Donbasa, reportāžā Igaunijas laikrakstam "Postimees" raksta Ukrainā dzīvojošais kinorežisors Vahurs Laiapeja. Februārī Dnipro cietumā iepazinos ar trim krievu pilotiem. Protams, visi stāsta, ka pirms nonākšanas gūstā apšaudījuši tikai klajus laukus un pamestas mājas. No viņu rokas neviens neesot ne miris, ne cietis. Protams, protams.
Nesen rakstīju par ukraiņu karagūstekni Voroņežas apgabala cietumā Krievijā, kuram dienā jāiztiek ar vienu putras bļodu. Kurš dienām ilgi nedrīkst kamerā apsēsties, nemaz jau nerunājot par apgulšanos. Ja to tomēr izdarīs, tiks sists. Tikai reizi mēnesī viņš pusstundiņu var paelpot svaigu gaisu.
Man šķiet, ka krievu karagūstekņu dzīve Ukrainas cietumos ir tīrā sanatorija, ja salīdzina, ko Krievijas cietumos nākas piedzīvot ukraiņu karavīriem. Kaut arī tā nav tāda sanatorija, kurā es gribētu nokļūt.
Pirms dažām dienām apmainīti tika apmēram 20 algotņu grupējuma "Vagner" kaujinieku, bet divi palika neapmainīti. Vēl viens ir kaujinieks-separātists no tā dēvētās Luhanskas "tautas republikas". Ar visiem trim sarunājos 25.aprīlī.
Čingizs
Diez, vai 25 gadus vecajam kazaham Čingizam ir Čingishana gēni? Aprēķināts, ka bijušajā mongoļu impērijas teritorijā apmēram 8% vīriešu ir viņa gēni. Vēstures paradokss ir tāds, ka miljonu slepkavas kļūst par diženām vēstures personībām, bet dažu cilvēku slepkavas tā arī paliek tikai slepkavas.
/nginx/o/2019/03/19/11876955t1h6e11.png)