Kārtējais skolotāju streiks atnāca kopā ar kārtējām pārdomām. Vienīgi, ja pirms desmit gadiem un senāk bija skaidrs, par ko vai pret ko skolotāji protestē, tad vairs tā nav. Un esmu drošs, ka tā īsti līdz galam skaidrs tas nu jau nav arī daļai pašu protestētāju. Iepriekš pieprasītās izmaiņas ir pieņemtas un apstiprinātas, bet streiks notiek tāpat. Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
Skolotāji devās protestā un skaļi skandināja, ka pieprasa cieņu. Atkārtošu vēlreiz, lai īpaši izceltu, – protestētāji pieprasīja tieši cieņu. Šie paši protestētāji kā kaut kāds apdzērušos hokeja fanu bars sāka svilpt un kliegt, kolīdz ieraudzīja premjerministru. Tie paši cilvēki premjerministru izsvilpa un izkliedza arī viņa atbildes uzrunas laikā.
Un tie paši cieņu pieprasošie skolotāji garāmejot kliedza un svilpa arī uz kādu Rīgas skolu, kas bija nolēmusi streikā nepiedalīties un vienkārši normāli turpināt strādāt. Rezultātā protesta gājiena kolektīvā inteliģence vairāk atgādināja pandēmijas noliedzēju bļauru piketu krastmalā. Šeit vairs nebija runas par skolotājiem kā inteliģenci. Inteliģence palika mājās.
Bet, lūk, šie paši skolotāji, kuri izsvilpa un izkliedza ne tikai amatpersonas, bet arī paši savus kolēģus, izrādot pret tiem klaju necieņu, pret sevi pieprasa cieņu. Un šie paši skolotāji māca un audzina mūsu bērnus. Nu, labi – ne jau manējo, jo mūsu skola ir normāla un streikā nepiedalījās, bet jūsējos gan.