Atceros kaut kādus pasākumus Saulkrastu estrādē manu vidusskolas gadu laikā. Tur parasti savācās Saulkrasti, Zvejniekciems, Skulte, Pabaži un Carnikava, un vakara gaitā vienmēr bija klope, lai noskaidrotu, kurš rajons pats labākais. Kāvās arī meitenes. Ja tomēr neieradās neviens labs kandidāts atsišanai, gadījās, ka beigās tiek piekauts kāds no apsargiem. Tīri tā – lai vakars nebūtu pa tukšo.
Lai arī tolaik tie nebija gluži trīspadsmitgadnieki, kas šobrīd ir kāda 6.–7. klase, pēdējo dienu notikumi Imantā lika nedaudz aizdomāties. Dzīvojot savā burbulī, atrados kaut kādā maldīgā ilūzijā, ka šīs lietas palikušas deviņdesmitajos vai divtūkstošo sākumā. Bet izrādās, ka es vienkārši esmu novecojis un stulbības no priekšgājējiem laika gaitā pārņēmuši katri nākamie jaunieši.
Pieņemu, ka tā skarbā realitāte varētu būt tāda, ka 30 gadu laikā nekas tā īsti nav mainījies. Vienkārši tagad visiem jauniešiem ir mobilie telefoni ar kamerām, internetu, sociālajiem tīkliem, kuros ērti visu publicēt. Kā arī pietiekami maz smadzeņu, lai to tik tiešām darītu. Šī iemesla dēļ šādi smagi notikumi no sociālajiem tīkliem pa taisno nonāk ziņu portālos, nevis izplatās kā jauno censoņu varoņeposi no mutes mutē.
Vārdu sakot – daļa jauniešu bijuši stulbeņi visos laikos. Tas noteikti nav jāpieņem kā norma, bet drīzāk kā fakts. Bet tas, kas pēdējā laikā arvien biežāk un nepatīkamāk joprojām turpina pārsteigt, ir atbildīgo instanču savdabīgā reakcija uz notikumiem.