Īstā sieviete aiz foruma "Līdere". Smeldzīga intervija ar Solvitu Kabakovu

Katru gadu foruma lektori sievietes iedvesmo arī caur savu ērkšķaino dzīves ceļu un ļoti sāpīgo dzīves pieredzi. Zinu, ka tev arī bija dzīves posms, kad īsā laikā piedzīvoji daudz emociju - sākot no svētlaimes, kad piedzima tava meitiņa, līdz smeldzīgām dvēseles sāpēm, kad pazaudēji savu autoritāti - tēva plecu.

Saki, lūdzu, vai forums šajā dzīves mirklī tev atdarīja un palīdzēja pašai?

Forums noteikti ir viens no gada spēcīgākajiem emocionālākajiem pārdzīvojumiem. negulētas naktis, milzīgā atbildības sajūta, jā, arī panikas epizodes un balansēšana uz izdegšanas robežas, bet rezultāts ir tā vērts, jo forums mums katrai ir kā tāds psihoterapijas seanss. Tu vari atskatīties retrospekcijā - kādi notikumi tevī izveidoja šo skatpunktu, kā tagad veries uz lietām. Kas ir mainījies tevī. Tas ir labs atskaites punkts - dziļa ieskatīšanās sevī.

(Ievelk elpu.) Pēc pirmā foruma man drīz vien piedzima meitiņa un pēc trim mēnešiem aizgāja man mīļš cilvēks. Balsts it visā. Tētis. Tobrīd tu saproti, cik milzīgs diapazons ir starp šīm divām emocijām - tu gūsti laimi un piepildījumu, un tad tu zaudē lielu daļu savas identitātes.

Tādā brīdi viss šķiet mazs un nenozīmīgs. Bet tad saproti, ka tu jau nevari visu mūžu skumt...

Es mēģināju iztēloties – ko par to domā mans tētis. Kā viņš skatītos un ko man teiktu. Zinu, ka nevienu brīdi viņš nebūtu vēlējies, lai viņa aiziešana mums radītu lielu emocionālu triecienu. Bet tas tā vienmēr notiek. Tāpēc nāves tēma parādījās un parādīsies arī turpmāk uz foruma skatuves.

Bet tas tikai priecē, ka šī tēma no neērta tabu virzās uz normalizēšanu un pārrunājamu tematu. Jo, lai arī saprotam, ka tā ir dzīves neatņemama sastāvdaļa, mēs katru reizi mulstam, kad nākas nāvei ieskatīties acīs...

Jā, tā ir lieta, kurai mēs tā īsti nekad nevaram sagatavoties. Mēs varam par to runāt, dalīties pieredzē - domāt. Es arī domāju, vai man ir bailes no nāves, un sevī rodu atbildi, ka man vairāk ir bail no mīļoto cilvēku nāves, kas tev uz to brīdi ir jāpieņem un jāizdzīvo.

Man aizvien ir ļoti sāpīgi apzināties to, cik viņam [tētim] bija grūti un smagi tajā pēdējā slimības posmā, kad viņš pats apzinās, ka nāve ir pavisam tuva neizbēgamība. Es nevaru par to mierīgi runāt un slēpt asaras. Es varu tikai nojaust, kādām sajūtām viņš gāja cauri. Spēcīgs cilvēks, uz kuru visi paļaujas un kurš vienmēr bijis spēcīgs, paliek aizvien vājāks, vājāks, līdz vairs nevar karoti rokā noturēt. Viss sabrūk.

Ja runājam par nāvi, kad cilvēks aiziet, – man bija iespēja būt blakus viņam šajā mirklī. Un es varu pateikt, ka tas mirklis bija ļoti gaišs. Jā, es biju pārsteigta, jo biju iedomājusies to visu savādāk - traģisku sajūtu apvītu brīdi. Viņš pats man piezvanīja un, atstājot sava trīs mēnešus vecā bērniņa barošanu un vannošanu vīram, devos pie tēta. Tas bija vēls vasaras vakars, bet šķita, ka telpa ir saules pielieta. Tas bija intīms brīdis - turi roku un sajūti, ka viņš sajūt, ka nav šajā mirklī viens. Ka dzīvē padarītais nepaliek tāpat vien - tev tagad nav jābūt vienam. Un man ir iespēja atvadīties un pateikties.

Nebija skumju, līdz nepieslēdzas prāts ar savām domām par to, kas tagad būs. Tas liek cerēt, ka nāve nebūs tumšākais brīdis mūsu dzīvē. Drīzāk jauna dzimšana, jauns sākums...

Atgriežoties pie tavām otrajām emocijām - meitiņas piedzimšanas. Taviem pirmajiem bērniem jau tūlīt sāksies sava dzīve, bet tu ar vīru lēmi, ka tapsiet par vecākiem vēlreiz. Tas bija rūpīgi plānots solis?

Katram tā sava slavenā 40-gadnieku krīze atnāk savādāk. Kādam vajag sarkanu auto, kādam jaunu mīļāko, kādam bērnu. Es piederu pie tiem trešajiem. Vienrīt es pamodos un sapratu, tur nav variantu – tā sajūta atnāk un viss. Ir kāds labs dzejolis - saucas "Aplamie gadi".

Solvita citē: Aiz kalniem jau jaunības trakums, / Aiz kalniem vēl vecuma miers, / Tad pienāk tie aplamie gadi / Kā kaklā iesprūdis siers.