Katrā istabā pa vienai ģimenei un koplietojuma telpas – labierīcības un virtuve – visiem kopā. Man arī nācās piedzīvot šo „kolektīvo laimi“ pāris gadus Lāčplēša ielas sestā stāva dzīvoklī, kurā virtuve bija kopīga ar vēl divām ģimenēm. Tualete atradās gaitenī (izmantošanai kopā ar otru 6. stāva dzīvokli), bet dušas vai vannas istabas šajā miteklī vispār nebija. Aizbēgšana no murga uz savu dzīvokli toreiz šķita vienīgā iespējamā laimes forma. Tāpēc pārsteidz, ka šodien atrodas cilvēki, kuriem kolektīvas dzīvošanas versija šķiet ideāla vieta, kurā pavadīt savu atlikušo mūžu. Pat tad, ja šādi dzīvot iznāk dārgāk, nekā maksājot par savu, atsevišķo dzīvokli.