Iepriekšējā rakstā runāju par kopības un svētku sajūtu, ko atnesa papildu brīvdiena par godu Latvijas hokeja izlases medaļai. Šoreiz parunāšu par medaļas tumšo pusi. Un kurš gan var būt ideālāks brīdis sava politiskā kapitāla pacelšanai un spalvu pucēšanai, kā ar sevi nekādi nesaistītu sportistu sasniegums?
Jā, hokejs Latvijā ir dzīve, bet ikviens, kura rados aug kāds potenciālais nākotnes izlases spēlētājs, zina, ko tas nozīmē viņa ģimenei. Kāda tā ir savas dzīves pielāgošana, lai neteiktu upurēšana, jauno sportistu nākotnes vārdā. Un tad pienāk padsmitnieku vecums, kurā lielais vairums jauno talantu dodas savas prasmes slīpēt tālāk citās Eiropas valstīs vai ASV. Jo gluži vienkārši Latvijā pēc šā vecuma sasniegšanas tā īsti vairs nav ko darīt.
Bet, kolīdz izlasei kāds panākums, tā politiķi būs paši pirmie, kas vēlēsies ar saviem apsveikumiem un atbalsta vārdiem izlīst prožektoru gaismā. Pat neraugoties uz to, ka paši Latvijas hokeja un hokejistu labā lielākoties ir darījuši absolūti neko. Un šoreiz bija Saeimas priekšsēdētāja Edvarda Smiltēna zvaigžņu stunda.
Viņš pamanījās ne tikai apsveikt spēlētājus ar fantastisko čempionātu, bet pat kopā ar viņiem uzlīst uz skatuves hokejistu mājās sagaidīšanas pasākumā. Un nevis vienkārši nostāties kaut kur maliņā, bet nostāties pašā priekšā tā, ka sākumā aiz viņa pat tā īsti nevarēja redzēt Bukartu. Jo kas gan ir Bukarts, salīdzinot ar Smiltēna veikumu šajā čempionātā.