Edgara Rinkēviča ievēlēšana valsts vadītāja amatā pielika punktu diskusijai par Egila Levita līdz šim ieņemtā amata pēcteci. Un uzreiz ierosināja jaunu diskusiju — par vadošās koalīcijas nākotni. Pirmo reizi pēc ilga laika mēs, iespējams, redzēsim valdību bez Nacionālās apvienības. Turklāt nav izslēgta "Progresīvo" iekļaušana Ministru kabinetā. Kopumā mūs gaida karsta politiskā vasara.
Ievērojot žanra formalitātes, ir jāsaka pāris vārdu par Rinkēviču kā prezidentu. Un gribētos sākt ar banālu, bet svarīgu atrunu — Satversme ievērojami ierobežo viņa pilnvaras un pienākumus. Tātad nebūtu pareizi pieprasīt no jaunā valsts vadītāja ekonomisko brīnumu vai būtisku likumdošanas uzlabošanu. Tāpat kā iepriekš, galvenā atbildība šeit gulstas uz parlamentu un valdību.
Nevajadzētu gaidīt arī būtiskas izmaiņas ārpolitikā. Nebūt ne pēdējā vietā tāpēc, ka pēdējo desmit gadu laikā Rinkēvičs bija tās galvenais arhitekts. Un formāli par tās izstrādi joprojām atbild Saeima un Ministru kabinets.
Vienlaikus mēs, iespējams, redzēsim jaunā prezidenta aktīvāku iesaisti starptautiskajā arēnā. Pirmkārt, pats amats nosaka viņām pārstāvēt Latviju pasaulē. Otrkārt, pieredze un gadiem ilgi izstrādātas saiknes ar vadošajiem Eiropas politiķiem nodrošina Rinkēvičam pietiekamu autoritāti, lai ietekmētu valsts ārpolitiku.