Kino un teātrī aktrises ienākšana bija strauja, un te liels nopelns ir režisoram un viņas pasniedzējam Tautas kinoaktieru studijā Aloizam Brenčam. Teātra zinātniece Līvija Dūmiņa novērojusi: "Lilitas Ozoliņas skaistums, kas pēc "Ilgā ceļa kāpās" (1981, režisors Aloizs Brenčs) nonākšanas uz ekrāniem saviļņoja skatītājus visas bijušās Padomju Savienības mērogā, teātrī noderējis dažādām blondīnēm, gan "gaišzilajām" varonēm, gan nešpetnāka rakstura būtnēm, kā slinkajai Annei Blaumaņa "Īsa pamaciba mīlēšanā" (1973., režisors Imants Krenbergs). Aktrises talanta savdabībai raksturīgie gan plašie, pat izkāpinātie žesti, gan lakoniski atturīgā izteiksme piešķir tēliem īpatnu reljefu un dziļumu." [i]

Svaru kausus, kuri Lilitas Ozoliņas karjerā bijuši nostādīti starp ekrānu un skatuvi, uz kreiso pusi nosver teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere: “Manā skatījumā Lilita Ozoliņa tomēr vispirms ir kino, un tikai tad – teātra aktrise. Kinorežisori viņu labāk prata ievietot zināmos noteikumos. Viņa bija solo spēlētāja. Visur, kur es viņu atceros uz teātra skatuves jau no seniem laikiem, – tas ir viens uznāciens un kaut kas zīmīgs, kas jāpasaka. Taču tā, ka viņa būtu aktieru partnerībā, kas teātrī ir ļoti no svara, to es īpaši neatceros. Filmā tas ir citādi. Montāža dod savu iedarbību, un arī inscenētais laiks kino rit citādāk.”

Edītes Tišheizeres mīļākā Lilitas Ozoliņas loma ir Vija Gunāra Cilinska un Vara Braslas režisētajā melodrāmā “Ezera sonāte” (1976), norādot, ka ar tumšās brunetes “parūciņu” viņa esot izkāpusi no sava “eņģeļa tēla”: “Līdz tam viņa bija tāda splīnīgā mātesmeita, piemēram, filmā “Klāvs, Mārtiņa dēls”. Tas bija tāds drusku izlutinātas latvju zeltenes tēls. Un pēkšņi viņa parādās ar to melno parūciņu! Tas man liekas Lilitas spilgtākais ekrāna sniegums. Ka tu spēj ar vienu detaļu nojaukt [iepriekš nostiprināto] tēlu un acīmredzot arī kaut kādu iekšējo sajūtu. Jo Vijas loma ir iekšēji saskaldīta un traģēdijas ziņā līdzīga galvenajiem šīs melodrāmas varoņiem.”