Kaut kad nesen piektdienas vakarā ar draugu dzērām apiņu tēju un runājām par Latviju. Precīzāk – centāmies saprast, kas varētu kādam ārzemniekam likt vēlēties doties apskatīt mūsu valsti? Pēdējo gadu desmitu laikā bijuši vairāki mēģinājumi valsts tēlu rebrendot, bet, tā kā nekas tā īsti atmiņā nav iespiedies, šķiet, tie īsti neizdevās.
Protams, pašiem savā zemē viss šķiet skaists, sirdij tuvs un mīļš, bet, ja atņemam sentimentālo vērtību, vai tas viss izskatīsies tikpat lieliski arī tūristiem? Mums ir, piemēram, platākais ūdenskritums Eiropā. Bet vienlaikus tas ir arī garlaicīgākais ūdenskritums Eiropā, kurš vasaras vidū drīzāk atgādina akmeņu krāvumu, no kura pil ūdens. Apskatīji, uztaisīji bildi un dodies tālāk.
Sietiņiezis arī it kā tīri tā neko, Latvijas lepnums. Bet, ja salīdzina ar citām Eiropas valstīm, kurās var stundām ilgi staigāt pa klinšu takām, arī tas izskatās visai necili. Latvijas augstākais kalns uz citu valstu fona izskatās pēc visnotaļ niecīga paugura. Daudzviet to pat neuzskatītu par kalnu.
Baltā kāpa, Riežupes smilšu alas, Pokaiņu mežs, neskaitāmas dabas takas, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Nacionālais botāniskais dārzs – ļoti foršas vietas. Bet šeit jājautā – vai šādu vietu apskatīšanas dēļ jūs pieņemtu lēmumu doties ceļojumā uz, piemēram, Čehiju vai Spāniju.