Lai mantas un naudas izrādīšana varētu ziņot par īpašnieka labo slavu, ir nepieciešami skatītāji, kas sajūsminās par to ko redz. Proti ir nepieciešama publiska apbrīna, kas sakņojas skaudībā. To var īstenot publiskajā telpā ar savu dārgo apģērbu. Piemēram, ietērpjoties ļoti dārgā tērpā publiskā vietā un ļaujot apkārtējiem aplūkot sevi un savu apģērbu. Šim nolūkam ir vajadzīgi augstas klases restorāni, teātri, parki, veikali, kuros turīgs cilvēks var sevi kārtīgi izrādīt un pēc tam psiholoģiski valdīt par apbrīnotāju masu. Parasti šajos tērpos bija detaļas, kas norādīja uz “augstāko kārtu“: vīrieša piedurknes greznoja mežģīnes, kas norādīja, ka šis cilvēks nekad nestrādā „melnu, netīru darbu“.