Nīkšana sākās jau janvārī, kad ārā bija auksti, no mākoņiem bira sniegs un gaisā vizēja auksta, spoža saule. „Tagad zeme ir sasalusi un tanks var braukt. Drīz ukraiņi sāks kustēties frontes virzienā,“ apgalvoja kāds kolēģis žurnālists, kurš visu zina un saprot labāk par pārējiem. Dienas skrēja, mēneši tām pakaļ, bet gaidītā ukraiņu ofensīva nesākās. Gaisā, telpā un prātos parādījās spriedze un runas par to, ka ukraiņi izlaidušies, ka „šitā nedrīkst ievilkt laiku“ utt. Tobrīd tuvojās pavasaris, zemes virskārta kļuva mīksta un mitra, un tanki pa to kustēties nevarēs. Atkal nekā.