/nginx/o/2023/01/10/15071378t1hb045.jpg)
Piektdienas, 15. septembra, vakarā Dailes teātrī notika režisora Džona Malkoviča iestudējuma “Leopoldštate” pirmizrāde. Britu dramaturga Toma Stoparda luga aizved skatītāju uz 19. gadsimta izskaņu, lai dažādos tālākās vēstures pieturpunktos pastāstītu par kādas labturīgas ebreju ģimenes dzīvi Vīnē. Ģimenes, kuras locekļu sapņus, cerības un mērķus sapluinīs politiskās kolīzijas, kuru atskaņas mūsdienās vēl arvien ir saklausāmas baisā tuvumā.
Teātris, tāpat kā citas mākslas, mainās. Vienu virzienu nomaina nākošais, un šajā mijā neiztrūkst vēlēšanās atgriezties periodu (vai pat vairākus) iepriekš. Varbūt tā ir cilvēka dabas iezīme – izdzīvot vēlreiz “vecos, labos laikus”. Mudinājums tam var sakņoties galvenokārt personiskas intereses dēļ, jo caur šādu retrospekciju ir iespējams atjaunināt kādu privātu notikumu un pieredzi, ko tas radījis.
Atcerēšanās un vēlreiz izdzīvošanas aspektam “Leopoldštates” gadījumā ir divkārša nozīme. Pirmkārt, skatītājiem iespējams atgriezties tradicionāla teātra iestudējuma ieskāvumā. Otrkārt, ar Toma Stoparda palīdzību tiek izteikts aicinājums atgriezties 20. gadsimta politisko peripetiju režģī, kura viducī, kā jebkurā citā laikmetā, ir indivīda vēlmes, cerības un – diemžēl – arī to sagruvums. Katru no nozīmēm aplūkosim atsevišķi.
“Uznāk no labās” – “Noiet pa kreisi”
Šīs remarkas, kuras izmantotas lugās gadu simteņiem, visai precīzi raksturo Džona Malkoviča un viņa radošās komandas apņemšanos – nevis interpretēt Stoparda lugu, bet strādāt pie tā, lai to nesabojātu.